Imants Kalniņš

Imants Kalniņš (arī ImKa, dzimis 1941. gada 26. maijā Rīgā) ir latviešu komponists, kultūras darbinieks, kā arī politiķis, vairāku Saeimu deputāts. Kalniņa daiļrade ir plašā amplitūdā — no akadēmiskās mūzikas līdz rokmūzikai. Sacerējis sešas simfonijas, vairākas operas (ieskaitot pirmo rokoperu PSRS "Ei, jūs tur!"), trīs oratorijas, piecas kantātes, ap 60 koru dziesmas, filmu un teātra mūziku. Latvijas kultūras kanonā ierakstīta viņa "Ceturtā simfonija" (1973). Plašāk pazīstamas gan ir viņa roka dziesmas (ap 400), tostarp Liepājas oficiālā himna "Pilsētā, kurā piedzimst vējš". 2021. gadā saņēmis Lielo Mūzikas balvu par mūža ieguldījumu. == Dzīvesgājums == Dzimis 1941. gada 26. maijā Rīgā VEF strādnieka un tālruņa centrāles darbinieces ģimenē. Viņa vecākais brālis ir rakstnieks Viktors Kalniņš (1939), plašāk pazīstams ar pseidonīmu Viks. Kara laikā dzīvoja Dikļos, Dundagā un Vitrupē, pēc tam atgriezās Rīgā. Mācījās Rīgas 24. pamatskolā, līdztekus apguva klavierspēli. 1956. gadā iestājās Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas kordiriģēšanas klasē, tad pārgāja uz teorijas nodaļu. 1960.—1964. gadā studēja Latvijas Valsts konservatorijas Kompozīcijas un teorijas fakultātē, kompozīciju viņam mācīja profesors Ādolfs Skulte, bija arī Rīgas pantomīmas pianists. Studiju laikā sacerēja teātra mūziku, čella koncertu, klaviersonāti un Pirmo simfoniju. No 1964. gada Imants Kalniņš strādāja par Liepājas Emiļa Melngaiļa mūzikas vidusskolas pasniedzēju un aizrāvās ar The Beatles mūziku. 1966. gadā viņu uzņēma LPSR Komponistu savienībā un viņš sacerēja "Oktobra oratoriju" (1967). 1967. gadā rakstīja mūziku kinofilmai "Elpojiet dziļi", dziesmas no tās guva lielu popularitāti, kaut arī pašas filmas rādīšanu padomju varas iestādes neatļāva. Pēc tam viņš strādāja Liepājas Muzikāli dramatiskajā teātrī (1967—1974) un 1969. gadā nodibināja Liepājas rokenrola ansambli 2xBBM ("Bizbizmārītes un Bigbīta mācekļi"), kura uzstāšanās pēc koncerta Ogrē 1970. gada rudenī tika aizliegta. Šajā laika viņš uzrakstīja rokoperu "Ei, jūs tur" un vairākas rokmūzikas dziesmas. 1973. gada tapa viņa oratorija "Dzejnieks un nāra" un 4. simfonija, ko iespaidojušas viņa attiecības ar amerikāņu dzejnieci un rakstnieci Kelliju Čeriju. Pēc konfliktiem ar varas iestādēm Imants Kalniņš 1974. gadā aizgāja no darba Liepājas teātrī, pārcēlās atpakaļ uz Rīgu, bet 1975. gadā uz Vecpiebalgas "Vecpaulēnu" lauku mājām, kur cita starpā sacerēja operas "Spēlēju, dancoju" un "Ifigēnija Aulīdā", oratoriju "Rīta cēliens". Netālu no viņa mītnes vietas tika organizēti brīvdabas koncerti ar viņa mūziku, kas kļuva pazīstami kā "Imantdienas" (1976—1982, atjaunotas 1995). 1970. gadu beigās Imants Kalniņš atgriezās Rīgā un pabeidza 5. simfoniju (1979). Pēc Perestroikas sākuma 1985. gadā viņam piešķīra Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukumu un atļāva izveidot vokāli instrumentālo grupu "Turaidas Roze". 1986. gada decembrī viņš kļuva par Latvijas PSR Mūzikas biedrības valdes priekšsēdētāju. === Politiskā darbība === Atmodas kustības laikā I. Kalniņš 1988. gadā iestājās Latvijas Nacionālās neatkarības kustībā (LNNK). Piedalījās Latvijas Tautas frontes I kongresā. 1989. gadā bijis iekļauts izolējamo inteliģences pārstāvju sarakstā. Pēc Latvijas PSR Augstākās Padomes 1990. gada 15. februāra "Deklarācijas jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību" Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs Imantu Kalniņu iekļāva komisijā pasākumu sagatavošanai Latvijas ekonomiskās un politiskās neatkarības atjaunošanai. 1990. gadā I. Kalniņu kā Latvijas Tautas frontes kandidātu Nīcas vēlēšanu apgabalā ievēlēja par Augstākās Padomes deputātu. 4. maijā viņš balsoja par deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu". No LNNK, vēlāk "Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" kandidātu saraksta viņu ievēlēja par 5. Saeimas, 7. Saeimas, 8. Saeimas un 9. Saeimas deputātu. 6. Saeimas vēlēšanās 1995. gadā viņu neievēlēja no LNNK un Zaļās partijas saraksta. 8. Saeimā arī neiekļuva uzreiz, tomēr ieņēma Eiropas Parlamentā ievēlētā partijas biedra Ģirta Valda Kristovska vietu. Neraugoties uz lielo vēlētāju uzticību, parlamentā nostrādātajos gados I. Kalniņš nemēdza iesniegt likumdošanas iniciatīvas vai runāt no Saeimas tribīnes. 2010. gada vasarā I. Kalniņš mainīja politisko piederību, pāriedams uz Latvijas Zemnieku savienību un Zaļo un Zemnieku savienības Saeimas frakciju. Viņu iekļāva ZZS 10. Saeimas vēlēšanu sarakstā, tomēr Saeimā neievēlēja. 2013. gada janvārī I. Kalniņš publicēja atklātu vēstuli, kurā kritiski izteicās par Eiropas Savienību, bet atzinīgi par Krievijas un Baltkrievijas līderiem — Putinu un Lukašenko. 2015. gadā, jau pēc Korāna iztulkošanas latviešu valodā, plašsaziņas līdzekļos izplatījās informācija, ka I. Kalniņš kādā intervijā esot atklājis, ka pieņēmis islāmu, taču vēlākās intervijās viņš to noliedza. == Privātā dzīve == Precējies piecas reizes. Ar pirmo sievu — Brigitu Kalniņu — laulība ilga tikai gadu, īslaicīga bija arī otrā laulība ar Edīti Kalniņu. Trešā sieva — aktrise Helga Dancberga. Visilgākā no bijušajām laulībām — ceturtā — ar modelētāju Velgu Kalniņu — 22 gadus. 1999. gadā apprecējās ar Agru Kalniņu. Bērni: ar Brigitu Kalniņu — meita Antuanete Roze (1962; dziedātāja Uģa Rozes sieva); ar Edīti Kalniņu — meita Andžela Šuvajeva (1964; filozofe, filozofa Igora Šuvajeva sieva); ar Helgu Dancbergu — meita Dana Kalniņa-Zaķe (1967; Latvijas Profesionālo veselības aprūpes kapelānu asociācijas valdes priekšsēdētāja) un dvīņi (1970) Rēzija Kalniņa (aktrise) un Krists Kalniņš (garīdznieks); ar Velgu Kalniņu — dēls mūziķis Marts Kristiāns Kalniņš (1980); ar Agru Kalniņu — dēls Džonatans Kalniņš (2000). Vairāki mazbērni, arī antropologs un 14. Saeimas deputāts Andris Šuvajevs. == Ievērojamākie skaņdarbi == Koncerts čellam un simfoniskajam orķestrim (1963) 1. simfonija (1964) 2. simfonija (1965) Koncerts orķestrim (1966) "Oktobra oratorija" (1967) 3. simfonija (1968) rokopera "Ei, jūs tur!" (1971) oratorija "Dzejnieks un nāra" (1973) 4. simfonija (1973) operete "No saldenās pudeles" (1975) operete "Quo vadis, mana ģitāra?" (1976) oratorija "Rīta cēliens" (1977) opera "Spēlēju, dancoju" (1977) 5. simfonija (1979) opera "Ifigēnija Aulidā" (pirmizrāde 1982) 6. simfonija (2001) === Diskogrāfija === 4. simfonija — Liepājas simfoniskais orķestris, Petija Koenora (Cohenour, soprāns), diriģents Imants Resnis (1998, Remix MM & Mikrofona Ieraksti, MRCD 103) 4. simfonija — Singapūras simfoniskais orķestris, Džekija Šorta (Short, soprāns), diriģents Lans Šujs. Jan Järvlepp. Garbage Concerto. Imants Kalniņš. Rock Symphony (2000, BIS—CD—1052) Mūzika no kinofilmas "Pūt, vējiņi!" — Liepājas simfoniskais orķestris, diriģents Māris Kupčs (2000, Upe Classics, 750404001221) Imanta Kalniņa dziesmas dzied kamerkoris "Muklājs" (2003, Anima, [s. n.]) Dzejnieks un nāra — kamerkoris Ave Sol, Elga Brahmane (soprāns), Jānis Sproģis (tenors), Latvijas Valsts simfoniskais orķestris, diriģents Imants Kokars (2003, Ave Sol, LR—0203) 5. simfonija — Latvijas PSR Valsts simfoniskais orķestris, diriģents Vasilijs Sinaiskis. 1980. gada ieraksts (2005, Upe tt CD006) 6. simfonija — Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, koris "Latvija", diriģents Normunds Vaicis (2005, LNSO 003) 4. simfonija — Liepājas simfoniskais orķestris, Ieva Parša (mecosoprāns), diriģents Imants Resnis (2009, Upe tt CD046) Oratorija "Rīta cēliens" — Latvijas Radio un TV simfoniskais orķestris, Valsts Akadēmiskais koris, diriģents Aleksandrs Viļumanis, solisti Laima Andersone—Silāre (mecosoprāns), Kārlis Zariņš (tenors) un Kārlis Miesnieks (bass), teicēji Dina Kuple un Kārlis Sebris. 1977. gada atjaunotais ieraksts (2011, Upe tt) Imants un Ziedonis — Latvijas Radio koris, Gundega Krūmiņa, Iveta Romancāne, Renārs Kaupers, Jānis Strazdiņš, diriģents Sigvards Kļava (2013, Latvijas Koncerti) Mūzika no kinofilmas "Četri balti krekli". Māris Čaklais. "Stikla saksofonists" — Pauls Butkevičs, Juris Strenga, Līga Liepiņa, ansamblis "Zvaigznīte" (2014, Upe tt CD082) == Apbalvojumi == LPSR Valsts prēmija par mūziku kinofilmai "Ezera sonāte" (1977); Latvijas Lielā Mūzikas balva (1997), "par mūža ieguldījumu" (2021); Triju Zvaigžņu ordenis, III šķira (1998); 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme; Atzinības krusts, I šķira (2008). == Atsauces == == Ārējās saites == "Viņi dejoja vienu vasaru" ("Menuets", 1995) Ceturtā simfonija (II daļa) Imants Kalniņš Izrades.lv